Mākslas vingrošana LR3
Nepazust pasūtījumos
Kaspars Zariņš: Gļeb, tu esi piedalījies vairākos sabiedriskā pasūtījuma projektos – piemēram, tavējais ir Oskara Kalpaka piemineklis Esplanādē, tāpat Krišjāņa Valdemāra tēlainais piemineklis blakus Franču licejam, arī “naudas vērsis”, kas tapis saistībā ar Aizkraukles jeb ABLV banku. Varbūt tu varētu pastāstīt par savu pieredzi un atzinumiem – vai pasūtījums ceļ mākslinieku, vai tas ir vērtīgi, un kas ir nepieciešams, lai izpildītu pasūtījumu?
Gļebs Panteļejevs: Pirmkārt, pasūtījuma jēdzienu nekādā gadījumā nevajag reducēt līdz situācijai, ka atnāk viens onkulis, iedod citam onkulim koferīti ar naudu un pasaka – man vajag to un to. Tā ir pasūtījuma humoristiskā versija. Jo pasūtījums ir ļoti daudzpusīga izpausme, un no privātā pasūtījuma līdz sabiedrības pasūtījumam ir ļoti plašs diapazons.
Piemēram, kas ir Kultūrkapitāls [Kultūrkapitāla fonds]? Neskatoties uz to, ka tā principā ir pabalstu dalīšana un nozares uzturēšana pie dzīvības, tas tomēr ir arī pasūtījums, jo tur ir savi kritēriji –
no tevis attiecīgo produktu gaida ne tikai estētiski, bet arī saturiski un ideoloģiski. Es mazliet trivializēju, bet tā ir.
Un tad ir privātais pasūtījums, kura ekstrēmākā forma ir tāda, ka vienkārši kāds savā teritorijā grib uztaisīt kaut ko tādu, kas neattiecas uz sabiedrību vispār, bet domāts tikai vienam cilvēkam, kurš var būt pilnīgi traks, un, ja mākslinieks arī ir traks, tad viņi kopā uztaisa ko tādu, ko vispār normāliem cilvēkiem uz ielas nemaz nedrīkst rādīt. (smejas) Bet pa vidu ir arī, piemēram, pašvaldību pasūtījumi. Par valsts pasūtījumu labāk nerunāšu, jo valsts praktiski nepasūta – ar ļoti retiem izņēmumiem. Pasūtījumu tēlniecība un pilsētvides māksla parasti nāk no pašvaldībām un privātiem ziedotājiem.
Bet par to, kas ir pasūtījums – labi vai slikti...
Tas nav ne labi, ne slikti, tas vienkārši ir, un tā ir viena no formām, kā var tapt mākslas darbs – jo sevišķi tāds, kurš prasa ieguldījumus, nopietnu finansējumu.
Kaspars Zariņš: Te mēs vēl varētu runāt par to, ka no paša mākslinieka tas nenoliedzami prasa profesionalitāti, spēju iedziļināties un transformēties, jo tev gribot negribot jārada produkts jeb mākslas darbs noteiktā laikā un ar noteiktu stāstu. Es vienmēr priecājos, kā mūziķi runā par to, ka viņiem ir pasūtījums: komponisti saņem pasūtījumus, viņiem pasūta dažādas organizācijas vai kolektīvi, un uzskatu, ka būtībā pasūtījums ir ļoti laba lieta, par ko būtu jārunā plašāk. Ir doma, ka nākotnē pie sabiedriskajām celtnēm obligātā kārtā būtu paredzēta vieta arī mākslai, atvēlot tai zināmu naudas procentu. Ritum, varbūt tu varētu padalīties ar savu pieredzi, jo zinu, ka esi gleznojis arī eksprezidenta Valda Zatlera portretu un dažādus privātus portretus. Kā ir sastapties ar pasūtījumu? Vai tas tev sasien rokas jeb tieši otrādi – tu jūties ļoti labi? Un kas ir labs pasūtījums un kas ir slikts? Piemēram, manā izpratnē labs pasūtītājs ir tas, kurš akceptē mākslinieka rokrakstu, nevis uzspiež viņam, piemēram, kādu īpatnēju formu jeb ieliek viņu kādos noteikumos, kas nav raksturīgi konkrētajam māksliniekam. Manuprāt, labs pasūtītājs ir tas, kas akceptē un intuitīvi vēlas tieši izvēlētā mākslinieka rokrakstu, jo tā ir tā vērtība.
Ritums Ivanovs:
Tieši šī situācija, kad mani uzaicināja jeb uzrunāja gleznot prezidenta portretu, man pašam lika aizdomāties par to, kas ir reāls pasūtījums.
Pats piedzīvoju laiku, kad mainījās varas: aizejot padomju varai, man šķita, ka ir tāds kopējs valsts pasūtījums, ko māksla arī reāli pilda. Bet, nonākot kapitālistiskajā tirgus situācijā, redzējām, ka pasūtītājs var būt ļoti dažāds, – kā jau jūs minējāt, gan publiskais sektors, gan privātais, gan valsts sektors. Kad vajadzēja ķerties pie darba, man vajadzēja pamatīgi saprast, kā es ar sevi strādāju un kā tieku galā ar šāda veida uzdevumu. Un sapratu, ka pats personīgi esmu gājis uz to, lai tas notiktu, jo tas mani interesē – šis žanrs mani interesē, mani interesē tas, ko daru, un ka tas ļoti labi varētu parādīties tieši pasūtījumā, tāpēc jutos ļoti atraisīts, brīvs un ar lielu interesi to arī darīju.
Domāju, mākslas rezultāts bieži vien ir atkarīgs arī no tā, kādu enerģiju mēs tajā ieliekam. Mūsu mākslas darbi jau ir tiešs mūsu pašu atspoguļojums.
Protams, mūsu kultūras slāņojums īpaši labi redzams sistēmu veidojošās situācijās – piemēram, padomju laiks reāli radīja sistemātisku mākslu – mākslinieki bija pakļauti, pildot konkrētu uzdevumu. Tāpēc mums bieži vien ir jādomā, kas ir māksla.
Man māksla ir apziņas paplašināšana un iešana domas virzienā. Tā ka – ja mēs varam sekot savai domai, savai idejai, tas ir fantastiski.
Kaspars Zariņš: Manā izpratnē mākslinieks ir kā identifikators sabiedrības sajūtām, jo jūtīgs mākslinieks vairāk vai mazāk sajūt svārstības sabiedrībā, sabiedrības šūpoles. Piemēram, pašlaik ir ļoti izteikta sabiedrības polarizācija gan Covid-19 sakarā, gan arī tieši mākslā. Tas, ko profesionāļi, paši mākslinieki domā par laikmetīgo mākslu, kas it kā ir vairāk “pareiza” nekā tradicionālā māksla, atšķiras no tautas viedokļa, kas tomēr bieži vien nesaprot laikmetīgās mākslas izpausmes. Kā pati laikmetīgā māksla deklarē, pēc idejas tā noliedz rezultātu – svarīgs ir tikai process. Un, ja mēs skatāmies uz pasūtījumu, tad pasūtītājam ir tieši otrādi – viņam ir vajadzīgs rezultāts.
Kāpēc Latvijā nav konvertējamu mākslinieku
Kaspars Zariņš: Labprāt ar jums vēl parunātu par ļoti svarīgu aspektu, kas faktiski būtu spekulācija jeb fantāzija – kāda būtu Latvijas mākslas aina, ja nebūtu bijis padomju okupācijas gadu? Gadsimtu mijā vairākkārt esmu bijis Dānijā un Skandināvijā, un varētu teikt, ka latviešu mentalitāte ir tuva dāņiem. Viena no pēdējām mākslinieku grupām bija "Kobra" – tā tika dibināta 1948. gadā, pastāvēja līdz piecdesmitajiem gadiem un apvienoja mazāk zināmas valstis – tur bija mākslinieki no Kopenhāgenas, Briseles un Amsterdamas. Skaidrs, ka lielās valstis vienmēr producē mākslas virzienus – to mākslas centri pievelk māksliniekus no visas pasaules, bet šeit mums būtu jāparunā par to, kāpēc Latvijā, piemēram, nav starptautiski konvertējamu mākslinieku, bet tie, kuri, likteņa dzīti, aizbraukuši no Latvijas – piemēram, Vija Celmiņa, kura uz Rietumiem devās Otrā pasaules kara laikā, ieguvuši pasaules slavu. Kaut es uzskatu, ka arī Ilmārs Blumbergs būtu varējis kļūt par starptautiski konvertējamu mākslinieku, bet tas nav noticis. Pēc jūsu domām – kāda varētu būt Latvijas aina, ja nebūtu bijis padomju varas, un vai latviešu māksliniekiem ir iespējama starptautiska atzinība?
Gļebs Panteļejevs: Tu runā par konvertējamību kā starptautisko atpazīstamību, jo kvalitāte jau ir konvertējama. Kā jau tu minēji, Blumbergs ne ar ko nav sliktāks par Viju Celmiņu, bet viņš nav atpazīstams pasaulē. Visi veiksmes stāsti, kas saistīti ar mazām nācijām un to pārstāvjiem, kas izsitušies pasaules mākslinieku hierarhijā, saistīti ar to, ka šie mākslinieki ir ne tikai iesakņojušies konkrētajā vidē un struktūrā – viņi tur ir arī noformējušies un izauguši. Kad gadsimta sākumā tu, tāds trīsdesmitgadnieks, ar visām savām paunām atbrauci uz Parīzi, tad tas jau varēja būt par vēlu – vajadzēja braukt, kad esi vēl pusaudzis.
Jā, mēs redzam, ka Latvijā ir laba manta, bet tā manta ir iesēta un izaugusi nepareizā vietā.
Kaspars Zariņš: Nujā, te var vilkt paralēles ar to, kā mēs visi priecājāmies par mākslu līdz 1940. gadam, un faktiski tā priecāšanās notiek arī līdz šai baltai dienai, jo, kā zināms, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā ir izstāde, kas pašlaik veltīta “Rīgas grupai”. Varbūt tas nav tik populārs viedoklis, bet mēs taču redzam, ka ietekmes no Rietumu valstīm tajā laikā veiksmīgi sasniedza Latviju un mākslas izpausmes bija adekvātas Rietumu meinstrīmam. Padomju laiks to iznīcināja, ieliekot citu ideoloģiju. Bet tajā pašā laikā mākslas kvalitāte, ja skatāmies uz Blumbergu, ir, bet tā ir ar citu sēklu. Pašreizējā māksla ir pārlēkusi pāri padomju laikam, un faktiski visi notikumi, kas ir Rietumos, vairāk vai mazāk atspoguļojas jauno mākslinieku vidū.
Gļebs Panteļejevs: Gribētu pievērst uzmanību pirmskara mākslai. Izstādē pievērsiet uzmanību, kas notiek ar “Rīgas grupu” ulmaņlaikos, kā viņi ir mainījušies.
Padomju vara pēc savas shēmas ietekmēja un radīja mākslas estētisko un ideoloģisko struktūru, bet arī pats Ulmanis to ietekmēja, jo – kā [šie mākslinieki] gleznoja līdz 1934. gadam un kā pēc 1934. gada?
Mākslinieki kļuva daudz provinciālāki, daudz atturīgāki, daudz klusāki un pareizāki. Bet varbūt viņi kļuva vienkārši pieauguši...
Ritums Ivanovs: Šī tēma raisa ļoti interesantus domu gājienus, jo es personīgi nevaru iedomāties, kā būtu bijis, ja būtu bijis. Jo mēs esam tur, kur esam, piedzimstam tur, kur piedzimstam, tātad – izvēlamies to, kur dzīvojam, vai ne? Tā jau ir tāda filozofija, un mēs reflektējam uz to, jo es taču nevaru piedzimt kaut kur citur. (..) Tad, kad esam tajā centrā... Bet matemātiski jau uz sfēras centra nav, visi punkti ir centrs, tātad – mēs katrs izejam no sevis.
Mums jāatrod brīvība sevī, lai kaut ko radītu.
Mums dota tā interesantā situācija, kas saistīta ar padomju pieredzi. No vienas puses, tā ir vērtība, kur veidojas kaut kas cits. Ja mums būtu bijis tā, kā Dānijā, mēs būtu kaut kas cits, bet šeit mūsu augsne veidojusi daudz interesantāku mākslu, līdz ar to mūsu izaugsme, mūsu ceļš ir savādāks.
Salīdzinājumam: fotoreālisms pasaulē radās ap 60. gadu beigām. Pie mums nesen bija fotoreālismam veltīta izstāde, kurā tika secināts, ka arī Latvijā fotoreālisms radās tieši ap to pašu laiku, tātad – kāda ir problēma? Nekāda!
Tikai augsnes ir dažādas, un tās veido māksliniekus atšķirīgus. Amerikā bija Čaks Klozs (Chuck Close), Latvijā – Miervaldis Polis un Līga Purmale.
Kaspars Zariņš: Vēl, turpinot šo tēmu par Rietumu māksliniekiem, varam minēt Gerhardu Rihteru, kas ieguva izglītību Austrumvācijā, bet, iegūstot stipendiju, aizbrauca uz Rietumiem. Kādas, Ritum, ir tavas domas, skatoties uz viņa hiperreālismu un uz savu? Domāju, ka jūs abus vieno ļoti estētiska, skaidra forma, definēts rokraksts. Interesanti arī, ka Gerhards Rihters ir viens no retajiem, kurš visu mūžu bijis gan pilnīgi abstrakts, gan hiperreālistisks. Vai šo praksi tu sajūti kā līdzvērtīgu savai domāšanai un praksei?
Ritums Ivanovs: Uz viņu skatos līdzīgi tam, kā tu uzdevi jautājumu – kā būtu, ja būtu, jo viņam arī bija šī iespēja: ja viņš būtu palicis austrumos, tad viņš varbūt būtu tieši šīs austrumu sistēmas atspoguļotājs, bet iespēja strādāt Rietumos viņam lika atspoguļot to, ko Rietumi piedāvā – to milzīgo brīvību, varbūt pat konfliktējošo situāciju.
Reālisms versus abstrakcija, koncepti – tikai no tā esmu mācījies, jo es jau esmu ienācis tikai pēc tam. Tā ka no tā visa esmu ietekmējies, mācījies un sapratis, ka tur vairs nevaru būt, ka varu iet tikai uz priekšu – man jāmeklē sevi caur to mistisko pieredzi, kas esmu es pats.
Un te mēs nonākam pie jautājuma, kas tad ir katra mākslinieka māksla, no kurienes vispār ideja nāk. Tur īstenībā nav tādu baigo paskaidrojumu, kā dabūt laukā no sevis to, kas var pēc tam pats par sevi dzīvot.
Kaspars Zariņš: Būt tā konvertējamā daļa.
Ritums Ivanovs: Jā, būt konvertējamā daļa. Tā ir ļoti sarežģīta lieta. Ir sastāvdaļas, kuras var iemācīt – roku veiklību, prāta asumu un daudz ko citu, bet tieši to maģisko daļu, kas spēj salikt kopā... Piemēram, kā Leonardo Da Vinči, kurš vienā veselumā apvienoja savas mākslinieka spējas, matemātiku, anatomiju, kosmiskās zināšanas – tas ir milzīgs zināšanu kopums! Domāju, ka arī tagad cilvēkiem ir ļoti svarīgi ieiet tajā milzīgo zināšanu apkopojumā, sevī to iztransformējot cauri. (..) Bet grupēšanās ir vissliktākā, jo tad mēs sevi apvienojam kopā vienā grupiņā un sakām, ka esam līdzīgi, un tie, kas nav līdzīgi, ir pret mums. Tas demonstrē situāciju, ka tajā neiekļaujam visus. Tiklīdz sākam šķelties, rodas liela problēma, kā arī to tagad redzam.
Kaspars Zariņš: Gļeb, ja analizē tavu daiļradi, tu esi amplitūdā starp nosacīto reālisma tēlainību jeb simbolismu – tavs rokraksts nav gluži viens un tas pats vai līdzīgs –, tu esi dažādā amplitūdā. Kas pašlaik tevi vairāk interesē – tēlainā jeb simboliskā daļa vai arī reālistiskā? Kur tu ej pašlaik?
Gļebs Panteļejevs: Mēģināšu to noformulēt maksimāli skaidri un īsi. Vienmēr esmu strādājis un strādāju ar tēlu. Tēls ir primārs. Neteikšu, ka hiperreālistisks, jo neesmu nevienu īstu hiperreālistisku darbu uztaisījis, tas ir kaut kas cits. Es strādāju reālistiskajā jomā – pat ļoti vienkāršos, abstraktos darbos, kurus praktiski var uztvert kā zīmes, nevis tēlus. Jebkurā gadījumā tēls tur pastāv, man tēls ir primārs, bez tēla nevaru iztēloties savu modus operandi.
Ir tāds jauks kalambūrs, ka vārds "tēlniecība" sastāv no divām daļām – ''tēls'' un ''niecība''. Ja noņemam "tēlu" no tēlniecības, paliek niecība. Tēlniecība bez tēla ir tāda kā izkastrēta.
Kaspars Zariņš: Tā varbūt ir latviešu valodas īpatnība?
Gļebs Panteļejevs: Jā, bet man tas ir ļoti svarīgi, jo absolūtā abstrakcija man nekad nav eksistējusi.
Koncepts kā prioritāte man arī nav tas svarīgākais. Tas ir svarīgs, bet ne svarīgākais, jo – ja tev svarīgākais ir tikai koncepts, tad pietiek ar to pašu un konteksta definīciju.
Citu neko nevajag, un tad tā materiālā daļa ir tāds pieskāriens – nosacīts punkts istabā. Mēs tagad te sēžam, un tur es iztēlojos punktu. Un telpa paliek par telpu ar lielo burtu, piemēram. Tas nav mans.
Nafta ir kara asinis jeb māksla un nauda
Kaspars Zariņš: Vēl mēs varētu parunāt arī par naudu. Nesen noskatījos Māras Zālītes jauno lugu Dailes teātrī, ko uzvedis Viesturs Kairišs. Tas ir stāsts par Smiļģi. Viņš ir fenomens – jo izdzīvoja, sākot no Latvijas [dibināšanas] laikiem, visus okupācijas gadus – gan vācu, gan krievu, viņa teātris pastāvēja, viņš ir ieguvis daudzus apbalvojumus no visām varām, un viņa teātris joprojām tiek uzskatīts par sava veida stūrakmeni latviešu teātra mākslā. Tāpat, ja skatāmies Vāgneru vai atceramies Andreju Žagaru saistībā ar mūsu operu – viņš arī vienmēr prata pārtērēt kasi, par ko tika savā veidā sodīts un atlaists. (..) Tagad, piemēram, Parīzē ir iepakota Triumfa arka, kas bija bulgāru izcelsmes mākslinieka Kristo ideja. No viņa var mācīties. Ne jau vienmēr visu nosaka nauda, bet savā veidā nauda ir nepieciešama, jo viņš, lai realizētu savus projektus, reizēm gaidījis desmit un vairāk gadu, kamēr dabūjis atļaujas tos īstenot un kamēr kāds par tiem uzdrošinājies maksāt. Jūsu viedoklis – vai nauda ir viss, kas nepieciešams, vai tikai daļa? Vai svarīgāka ir sabiedrības apziņa un gatavība pieņemt un akceptēt dažādus mākslas noteikumus?
Gļebs Panteļejevs: (..) Kaut kur dzirdēju teicienu, ka nafta ir kara asinis. Pēc analoģijas –
nauda ir lielformāta mākslas darbu asinis. Tieši materiālās – es negribu pārspīlēt tās metafizisko nozīmi.
Protams, tu vari pārdoties lēti, tu vari pārdoties dārgi, un tu vari nepārdoties – vienkārši radīt, izmantojot šīs asinis.
Ritums Ivanovs: Man arī patīk tas salīdzinājums ar asinīm, jo naudu varētu asociēt ar asins plūsmu un salīdzināt, kur šī plūsma ir sabiezējusi un kur – plānāka. Mums jāsāk domāt, cik viendabīgi tā barojošā enerģija organismā plūst un vai tās pietiek visiem. Ja kāds grib sevi izcelt, varbūt viņa organismam vajag vairāk asiņu, kādam – mazāk, bet tas noteikti ir tāds interesants aspekts, kā skatīties uz to.
Un tur mēs nonākam pie domas, kāda būtu māksla, ja nebūtu naudas, un kādi būtu mākslas darbi, ja būtu ļoti daudz naudas. Mūsdienas parāda ļoti lielas galējības.
Ir mākslinieki, kuri strādā ar pašu naudu, tagad jau ar visdārgākajiem materiāliem tu uztaisi mākslas darbu – kaut vai ar briljantiem, zeltu vai vēl kaut ko. Vienkārši jāskatās, kā tas sevi attaisno. Pamatā jau ir idejas, kuras tur tiek iemiesotas. Jautājums – kurai idejai ir spēks izdzīvot, cik tās ir ilgmūžīgas, un šajā aspektā bieži redzam, ka šo vērtību nosaka laiks. Nodzīvojot kādu laiku, mēs saprotam to [mākslas darbu] vērtību. Tikai tie, kas auguši ar izglītību, informāciju un sapratni, ir spējīgi kaut ko radīt ar ilglaicīgāku vērtību. Un tad mēs varam nonākt arī pie pasūtījuma, kuram būs ilglaicīgāka jēga arī pēc tam. (..) Bet mēs nevaram pakļauties katrai naudas plūsmai.
Kaspars Zariņš: Faktiski vissvarīgākais būtu mākslinieka talants, spēja saprast sabiedrības vajadzību, bet, no otras puses, būtu vajadzīga arī izglītota, iecietīga sabiedrība, kas būtu gatava dalīties savā naudā ar mākslinieku. Jo mākslinieks jau tiešā veidā it kā nerada materiālu vērtību – viņš rada garīgu vērtību, kas, iespējams, ir daudz svarīgāka. Tikai šeit būtu jābūt mijiedarbībai. Būtībā uz šīs gaišās nots mēs arī savu diskusiju varētu beigt. Bet varbūt jums vēl ir kas piebilstams?
Gļebs Panteļejevs: Es tikai par to pašu tevis teikto – par sabiedrības gatavību uztvert mākslinieku, uzreiz nesākot lamāties un apmētāt ar puvušiem tomātiem. Pamēģināt viņu saprast. Protams, izglītība.
Ja cilvēka, kurš nav mākslinieks, bet beidzis normālu, labu mācību iestādi, priekšstati par mākslu labākajā gadījumā beidzas ar pagājušā gadsimta 30. gadiem, tad, protams, ir problēmas. Tad mēs runājam kā marsietis ar Venēras iedzīvotājiem.
Gribas kaut kā tuvināt tās planētas, kas pašreiz atrodas ļoti tālu viena no otras.
Ritums Ivanovs: Turpinot šo pašu domu – lai mēs būtu atvērtāki, lai simboliski nostātos vienā aplī, lai mēs viens otru redzētu, lai nesašķeltos: tad mēs arī redzētu katra mākslinieka un vispār katra cilvēka vērtību, viņa pienesumu sabiedrībā. Mākslinieks nav nekāds izņēmums.
Tajā aplī esam ļoti daudzi, un esam atkarīgi viens no otra – varam dalīties ar to, ar ko paši esam apdāvināti.
Ja mums ir tāds un tāds talants, mēs ar to varam dalīties. Ikviens ar savām spējām var dalīties, un to mēs varam redzēt tikai tad, ja viens otram sevi rādām un esam redzami.
Gļebs Panteļejevs: Un maināmies ar enerģijām. Jo principā tā ir tāda pati enerģijas apmaiņa kā rokzvaigznei ar auditoriju stadionā. Tikai citā mērogā un citā kompānijā.