"Pastaiga": Kā un kāpēc izvēlēties gleznu?

Anda Spriņģe, raksts žurnālā Pastaiga: Trīs sirsnīgi mākslas darbu saimnieku stāsti par gleznu ienākšanu viņu vidē. Protams, reizēm to, kāpēc mākslas darbs aizceļo pie konkrēta cilvēka un atrod vietu viņa telpā, var izskaidrot arī racionāli. Tomēr lielākoties to nosaka emocionāli uzplaiksnījumi vai sajūtas. Vilkme. Mēģinot to izprast un izskaidrot, uzklausījām trīs sirsnīgus mākslas darbu saimnieku stāstus par konkrētu gleznu ienākšanu viņu vidē.

Aldis Plaudis, nekustamo īpašumu uzņēmuma Vestabalt dibinātājs, Mālpils muižas īpašnieks:

“Gadiem ejot, kļūst aizvien grūtāk uzdāvināt mīļotajam cilvēkam ko tādu, par ko viņš būtu patiesi priecīgs vai pārsteigts. Bet mēs joprojām cenšamies. Pirms vairākiem gadiem savai mūža sievietei (Alda dzīvesbiedre, advokāte Baiba Plaude. – Red.) jubilejā uzdāvināju Rituma Ivanova uz mājas sienas gleznotu viņas portretu. Kāpēc tieši Rituma? Mūsdienās jau nemaz nav tik daudz portretistu! Tas nenozīmē, ka Miervaldis Polis vai Frančeska Kirke būtu sliktāki. Bet Ritums likās sadzīviskāks, demokrātiskāks, ģimeniskāks. Negribējās dārgas kamīna inkrustācijas, ieročus, panteonus vai luksusa automašīnas. Arī Vermēra vai Leonardo da Vinči hipsterīgie pārveidojumi likās nepiemēroti šai reizē. Rituma vertikālā līnija mani uzrunāja, simbolizējot mūsu pašu dzīves procesa būtību ar ģimenes ģerbonī ierakstīto “Esse quam videri” (“Būt, nevis likties esam”).

Gleznas tapšanas process bija Štirlica cienīgs. Iedevu māksliniekam vairākas sievas fotogrāfijas, bet viņš vēlējās redzēt modeli arī dzīvē. Nācās organizēt konspiratīvu tikšanos pie blakus galdiņiem kafejnīcā, lai Ritums var Baibas seju redzēt klātienē. Pats gleznojums tapa desmit dienās, kamēr mēs ar sievu bijām Itālijā. Rezultāts ir glezna astoņu metru jeb divu stāvu augstumā uz mūsu mājas iekšējās sienas. Nu jau pagājuši gadi, bet
joprojām esam pateicīgi Ritumam par profesionālo darbu, veiksmīgo kadrējumu,
Baibas smaidu un acu skatienu, kas mūs uzlūko ik dienu.

Komentē mākslinieks Ritums Ivanovs:

“Šis bija unikāls projekts no daudziem aspektiem. Apjoms, izaicinājums, drosme, enerģija un uzdrīkstēšanās – tas viss attiecas gan uz Aldi, gan projektu, gan mani. Vienmēr esmu lepns par saviem veiksmīgajiem projektiem, un šis noteikti tāds ir. Zinot, ka šis mākslas darbs atrodas telpā, kas nav publiska, esmu pateicīgs Aldim, ka caur Pastaigu mans darbs taps zināms plašāk.”


Lasi tālāk te
Iepriekšējā
Grupas izstāde Bastejā
Nākamā
Portreti. Mazā Mežotnes Pils